CEĻOJOŠĀ IZSTĀDE "SIBĪRIJĀ RAKSTĪTĀS VĒSTULES UZ BĒRZA TĀSS"

1.novembrī muzeja Izstāžu zālēs notika ceļojošās izstādes atklāšana un tikšanās ar tās autorēm Agritu Ozolu, Zintu Paševiču un uz bērza tāss rakstītās vēstules autori Elzu Serdāni.

Tukuma muzejs ar Eiropas Parlamenta tautas partiju grupas deputātes Sandras Kalnietes atbalstu un finansējumu sagatavojis izstādi „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss". Izstāde muzejā apskatāma līdz 30.novembrim. 

Izstāde „Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss” ir sagatavota, sadarbojoties septiņiem Latvijas muzejiem – Tukuma,  Latvijas Okupācijas, Latvijas Nacionālo vēstures, Aizkraukles Vēstures un mākslas, Daugavas, Talsu novada un Madonas novadpētniecības un mākslas muzejiem, kuri glabā Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss. Izstādē izmantoti arī Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja, Jūrmalas pilsētas muzeja, Valmieras muzeja un Ventspils muzeja materiāli.

Pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju 70. gadadienu, izstāde "Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss" 2011. gada 14. – 18. jūnijā tika eksponēta Eiropas Parlamenta ēkā Briselē.

Izstāde veidota, izmantojot reālu cilvēku rakstītas vēstules uz bērza tāss, kas 2009. gadā iekļautas UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.

Vēstules uz bērza tāss rakstītas Sibīrijā – ieslodzījuma vai spaidu darbu nometnēs un nometinājuma vietās – laikā no 1941. līdz 1956. gadam. Tās saviem tuviniekiem sūtījuši represētie Latvijas un arī Lietuvas iedzīvotāji, kas piederēja vidusšķirai un bija arestēti par pretpadomju uzskatiem vai piedalīšanos pretošanās kustībā vai izsūtīti par piederību zemniecībai, politiskajām partijām, par nevēlēšanos stāties kolhozā. Vēstuļu autoru vidū bijuši gan mazi bērni un jaunieši, gan veci cilvēki. Sibīrijā vēstules uz bērza tāss gatavojuši, rakstījuši un sūtījuši 10 dažādi cilvēki: tai skaitā 1941. gada 14. jūnijā izsūtītais Tukuma advokāts Kārlis Roberts Kalevics un Rasma Kraukle, pirmajā pēckara gadā apcietinātais un tiesātais Latvijas Centrālās padomes dalībnieks Voldemārs Mežaks, skolotājs un dzejnieks Aleksandrs Pelēcis, kas bija iesaistījies pretošanās kustībā, un vācu palīgpolicijā dienējušais Ernests Ķirķis, kā arī 1949. gada 25. martā izsūtītā zemniece Matilde Kaktiņa, zemnieku meitas Gaida Eglīte un mūsu novadniece, bērzauniete  Elza Trumekalne (prec. Serdāne) kā arī latviešu skolotāja dzīvesbiedre Lizete Vadziņa-Vāciete un lietuviešu skolotāja Gražina Gaidiene.  Katra konkrētā cilvēka dzīvesstāsts ir ļoti emocionāls un personīgs, bet tai pat laikā raksturo tūkstošiem citu cilvēku piedzīvoto.

Eksperti uzskata, ka Sibīrijā rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss ir simboliska nozīme Latvijas vēsturē, jo tās ir padomju laikmeta liecība, kura raksturo Latvijas 20. gadsimta vēsturē traģiskākos mirkļus: arestus un deportācijas, kas kvalificējami kā noziegumi pret cilvēci. Pēc aptuvenām aplēsēm spriežot, Staļina kulta laikā represēti un Sibīrijā nometināti vismaz 167 000 Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā tūkstošiem mazgadīgu bērnu. 1941. gada 14. jūnijā vien tika deportēti 15 443 Latvijas iedzīvotāji, bet 1949. gada 25. martā deportācijas rezultātā – 44 271 cilvēks (šis skaitlis iekļauj tos, kuri nebija uz vietas 25. martā un tika izsūtīti vēlāk).

Vēstules, to saturs, valoda, cenzēšanas zīmogi raksturo padomju totalitārā režīma iespējas kontrolēt cilvēku dzīvi. Vēstules rakstītas uz bērza tāss, kas bieži vien bija vienīgais pieejamais materiāls apcietinājuma un izsūtījuma vietās, īpaši Otrā pasaules kara gados. Tās bija vienīgais veids, kā uzturēt saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Vēstulēs spilgti izpaužas arī nācijas mentalitāte: ticība labajam, rūpes par tuviniekiem, cerība izdzīvot un atgriezties mājās.

No 1. līdz 30. novembrim izstāde "Sibīrijā rakstītas vēstules uz bērza tāss" apskatāma Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā.
​